ISCM Latvijas sekcijas aktivitātes

Impresijas
Sarunas
Citāti
Mūzika

ISCM WMD 2017, Vankūvera

Ir dienas, kad nepielūdzams laika ritums atstāj nepadarītu darbu virkni, un ir laikā izstieptas dienas, kā man 2.novembris, kad sekundes tikšķ  atpakaļgaitā un viena diennakts ilgst 34 stundas. No drēgnas rudens nakts nokļuvu tikpat lietainā un nereālā Vankūveras dienā tieši, lai paspētu uz ISCM festivāla WMD 2017 atklāšanas koncertu.
Šis bija labi organizēts, ilgi un rūpīgi plānots festivāls, tā apgalvoja kolēģi ar ilggadēju pieredzi ISCM darbā. Piekrītu nešaubīgi, kaut varu salīdzināt tikai ar festivālu Ļubļanā pirms diviem gadiem.

Viens no strīdīgākajiem un būtiskākajiem kvalitatīvajiem aspektiem ir skaņdarbu izvēle, tādēļ  jautāju WMD 2017 mākslinieciskajam direktoram Deividam Pejam (David Pay) kā notika darbu atlase:
”Mēs (radošā komanda) pilnībā uzticējāmies mūziķiem. Aicinājām Vankūveras un tuvākās apkārtnes mākslinieciskos kolektīvus ar dažādu stilistisku ievirzi un temperamentu. Vēlējāmies parādīt savu kultūru, turklāt mūziķi no Eiropas un Āzijas izmaksātu ļoti dārgi. Lūdzām viņiem izvēlēties dažus darbus no ISCM iesniegtajām partitūrām, bet otrajā daļā iekļaut Kanādas komponistu mūziku. Šāda balansēšana attaisnojās, jo koncertu programmas veidojām saskaņotas un konceptuāli vienotas.  Citos festivālos esmu piedzīvojis sajūtu, ka mūziķiem nav īpaša vēlme, izpratne un patikšana  konkrēto mūziku atskaņot. Es, savukārt, pārraudzīju darbu atlasi, mēģināju pārliecināties un nodrošināt, ka viens skaņdarbs no katras sekcijas ir iekļauts. ISCM festivālos mūziķu iesaistīšana atlasē nav ierasta prakse, mēs šo ideju aizguvām no Beļģijas.”

Lai raksts nekļūtu par komponistu vārdu virkni, kas bez mūzikas klātbūtnes būtu tukšs un liekvārdīgs, savu platleņķa objektīvu fokusēju konkrētu reģionu virzienā. Mani interesēja Kanādas mūzika, kas ir pietiekami tālu no Latvijas un ikdienas koncertdzīvē  bieži nav dzirdama un mūsu platuma grādu – Baltijas komponistu daiļrade, tādēļ, ka ieraugāma citā rakursā.
Mūsu kaimiņu igauņu mūzika izskanēja divos koncertos, klātesoši bija abi komponisti Tenu Korvits (Tõnu Kõrvits) un Merts Matis Lills (Märt-Matis Lill), kā arī divas WMD 2019 producentes.  Festivālu WMD 2019 Tallinā un Tartu plānots saistīt ar ”Tallinas mūzikas dienu” 40to gadskārtu, turklāt  jau 2018.gada rudenī būs atvērts Arvo Perta centrs, kas būs viena no koncertvietām.
Merta Matisa Lilla daudzkārt pasaulē atskaņotā kompozīcija When the Buffalo Went Away  –  skaudrs indiāņu vēstures fragments, likās rakstīts tieši šim brīdim, šiem cilvēkiem (tai skaitā mūziķiem Standing Wave ensemble), šai vietai, kurā, kā festivāla organizētāji ar pateicību bilda katra koncerta sākumā, mitušas pirmiedzīvotāju ciltis – maskvīmi (muswueam), skvamiši (squamish) un krasta sališi (coast salish).

Kora mūzikas koncertā maigi tembrētās balsīs izskanēja Tenu Korvitsa gaišā un starojoša maiguma apdvestā kantāte Dziesmu dziesma (no Salamana augstās dziesmas) sieviešu korim Elektra. Gan sieviešu, gan jauktā kora Vancouver Chamber Choir skaņveide samtaini maiga un glāstoša, ko brīnišķīgi varēja izjust divos Kanādas komponistu  Džordana Noubla (Jordan Nobles)  un Mareja Šēfera (R. Murray Schafer) meistardarbos. Kanādiešu avangarda klasiķis Marejs Šēfers šogad tika ievēlēts par ISCM goda biedru. Atzīstos, ka vēl esmu šī izcilā komponista daiļrades apburta. Izcils vokālā ansambļa Musica intima sniegums, īpaši četru vīru balsu etniski vijīgie, virtuozie dziedājumi irāņu komponista Amra Okbas (Amr Okba) skaņdarbā.

Lietuviešu mūziku pārstāvēja šobrīd Skotijā dzīvojošā komponiste Egidija Medekšaite. Arhitektoniskais, repetitīvā tehnikā būvētais darbs Megh Malhar stīgu kvartetam Bozzini sakņojās indiešu rāgas motīvos par lietus gaidīšanu. Savukārt, Vitauta Germanavičus Tonight My Shadow Sinks Into the Wall vijolei solo pēc rakstura un vitalitātes atbilda vijolnieces Megas Bjujukčelenas (Müge Büyükçelen) temperamentam. Māksliniece muzicēja virtuozi, smalki, vienlaikus izdziedot japāņu haiku poēziju.

Festivāla laikā Ģenerālās asamblejas apstiprināta žūrija vērtēja jauno komponistu (līdz 35 gadu vecumam) darbus.  Vienu galveno balvu – jauna darba pasūtinājumu kādam no nākamajiem festivāliem, šogad ieguva kanādiešu komponists Džeims O’Kalgans (James O’Callaghan), kura darbs bija ārkārtīgi komplicēts, detaļās smalks un daudzslāņains, nemitīgi darbīgs, sakausējot elektroniku un akustiskos instrumentus, vizuāli telpiskus elementus. Spilgti jauno komponistu pieteikumi – Maikla Taplina (Michael Taplin), Laklana Skipvorta (Lachlan Skipworth),  Gžegoža Pjeņeka (Grzegorz Pieniek)  kompozīcijās. Īpatnējas un intīmas pustoņu spēles Martina Ranē Bauka (Martin Rane Bauck) mūzikā – pelēks, pelēkāks, mazliet pelēcīgāks.

Jaudīgāku un brāzmaināku jaunās mūzikas elpu biju gaidījusi simfoniskās mūzikas koncertos – National Arts Centre Orchestra un The Vancouver Symphony. Ar dažiem izņēmumiem, skaņdarbu estētika bija pietuvināta amerikāņu filmu mūzikas skaņu celiņam. Vidējais aritmētiskais – klasiska faktūra, paredzama formveide un pārbaudīti izteiksmes līdzekļi. Iespējams, ka kamermūzikā komponisti atļaujas vairāk riskēt, būt drosmīgāki un atvērtāki nekā saskaroties ar lielu kolektīvu konjunktūru. Tomēr šeit laipošana starp laikmetīgu partitūru džungļiem un publikai draudzīgu repertuāru bija taktiska izvēle – VISU 27 koncertu biļetes bija izpārdotas. Diezin vai varētu piepildīt 2780vietīgu zāli Vankūveras Simfoniskā orķestra mājvietā Orfeja teātrī, ja neuzstātos tāds populārs sitāras spēlmanis kā Mohameds Asani (Mohamed Assani). Publikas interese kopumā skaidrojuma ar vietējo (tas nozīmē visas Vankūveras apkārtnes) atpazīstamo mūziķu piesaisti un ilglaicīgu marketinga stratēģiju; intervijām, akcijām, pētījumiem, radioraidījumiem, vairākām video tiešraidēm, meistardarbnīcām. Aizkustinoša un nozīmīga brīvprātīgo, arī cilvēku ar kustību traucējumiem palīdzība.

Daļa no netradicionālām norisēm bija bezmaksas – piemēram, naksnīgajā Vankūveras bibliotēkā krāsaini izgaismotās stikla nišās spēlēja 18 ģitāristu. Oriģinālmūzika 18 elektriskajām ģitārām skanēja psihodēliski, sirreāli kā milzu ērģeles. Šķita, ka klausāmies vienu lielu kompozīciju vairākās daļās. Neparastā atmosfēra milzīgajā hallē tobrīd pulcināja ļoti daudz cilvēku. Projektā Instruments of Change bērni un jaunieši varēja improvizēt uz dažādiem instrumentiem un radīt kopā ar profesionāļiem,  savukārt Sound Walk skaņu pastaigās gida pavadībā bija saklausāmas pilsētas skaņas un trokšņi, tikai jau citā kvalitātē – ieklausoties. Ansambļa Driftwood Percussion stāvkoncertā mūziķi pārvietojās no vienas skatuves uz otru, kur stāvēja salikti ārpusmuzikāli priekšmeti –  dēļi, glāzes, plastmasas caurules un plejāde tradicionālu perkusiju. Nekomfortabli stāvēt vairāk kā stundu, bet ‘atvērto durvju’ ideja ir tieši tāda –  ienākt un aiziet pēc vēlēšanās.

Trīsdaļīgais noslēguma koncerts, kurā izskanēja Gundegas Šmites skaņdarbs Mercurium  ticis veidots ar izdomu un fantāziju. Katram no trim flīģeļiem šeit iedalīta sava funkcija – koncertflīģelis, ‘sagatavotās’ klavieres un klavieres ar elektroniku. Tika atrisināts mūždien neērtais jautājums, kurā brīdī klavieres ‘sagatavot’. Pārsteidzoši, ka trīsstundīgais maratons nelikās vienveidīgs vai nogurdinošs. Visdažādākie faktūras un skārienu veidi kā vēsta Judītes Veiras (Judith Weir) skaņdarba nosaukums The Art of Touching the Keyboard, ko papildināja video instalācijas, elektronika, dziedāšana, stāstījums, turklāt katrai no četrām pianistēm piemita atšķirīgs rokraksts. Raheles Ivasas (Rachel K.Iwaasa) Mercurium lasījums likās nepiezemēti trausls, abstraktāks un gaisīgāks, ja salīdzinām ar Reiņa Zariņa interpretāciju.

Pirmo reizi ISCM vēsturē komponisti varēja iesūtīt grafiskās partitūras. Droši vien tāpēc, ka Vankūverā ir tāds atskaņotāju kolektīvs kā Now Society Ensemble. Kad improvizēju pati, nereti piezogas sajūta, ka man, iespējams, ir daudz aizraujošāk nekā klausītājiem. Šoreiz nē. Fredrika Grana (Fredrik Gran) skaņdarbā varēja sekot līdzi projicētai grafiskajai partitūrai un tas apliecināja mūziķu spēju reaģēt jūtīgi, daudzveidīgi, ar vienotu ansamblisku formas izjūtu. Netrūka arī humora, kad publika Anrī Augusto (Henri Augusto) performancē tika aicināta spēlēt sintezatoru, kurš kā izrādījās bija bez skaņas (kopējā skaņu virpulī to nevarēja uzreiz pamanīt).Tas netraucēja publikai kāri gaidīt rindā uz šo izklaidi un pat spēlēt četrrocīgi.

Spilgti palika atmiņā Gabriela Darmo (Gabriel Dharmoo) improvizācija koncertā komponists – atskaņotājmākslinieks. Uzmanību un skatu piesaistošs dziedātājs, dejotājs un aktieris, kas tandēmā ar video stāstu, uzbūra teatrālu ainu par mūsdienu laikmetīgās mūzikas paradigmām un klišejām. Vēls vakara humors mākslas nogurdinātajiem. Izdevās lieliski!

Mākslinieciski augstākā festivāla virsotne – Monreālas laikmetīgās mūzikas ansambļa koncerts, diriģentes Veronika Lakruā (Veronique Lacroix) virsvadībā. Festivāla programma joprojām atrodama iscm2017.ca, tādēļ vārdus nesaukšu. Visu atskaņotājmākslinieku ieguldījums un patiesi godprātīgā attieksme sarežģītas mūzikas interpretācijā visnotaļ atzīstama un cienījama.  Lieliski atskaņotājmākslinieki: Bozzini Quartet, Emily Carr Strings Quartet, Land’s End Ensemble, Aventa Ensemble, Victoria Symphony, vijolniece Müge Büyükçelen, flautists Mark Takeshi McGregor.

Komponisti: ne- kanādieši – Jay Schwartz, Madeleine Isaksson, Veli-Mati Puumala, Lotta Wennakoski, Injaki Estrada Torio, Talia Amar, Kristian Blak,  kanādieši – Jordan Nobles, R.Murray Schafer, Zosha di Castri, Omar Daniel, Philippe Leroux, Hildegard Westerkamp, Ana Sokolovic.

Kanādiešu mūzikai raksturīga brīvi individualizēta, taču skaidri nolasāma formveide, visbiežāk savērpta vienā pavedienā ar konceptuālu ideju. Saklausīju profesionāli grodu rakstību, visdažādākos etniskos vaibstus, ne kā pašmērķi, bet kā vienu no izteiksmes līdzekļiem, kas ienes siltumu un personīgi pietuvinātu sajūtu.

Daudzsološa un dinamiska mūzikas pasaule, meklējot jaunus ceļus, tradīcijas un patību.

Intensivo massimo! ISCM Pasaules mūzikas dienas 2018 Pekinā

No Āzijas puses raugoties Latvija ir maza eksotiska valstiņa. Skaidrs, ka citas kultūras paradumu iepazīšana rosina vērtēt savus priekšstatus un pieņēmumus, jo mēs katrs esam savas subjektīvās realitātes centrā un raugāmies caur individuālā un kolektīvā mantojuma prizmu. Pašiem liekas, (ar to domājot visas Eiropas valstis), ka esam kultūras šūpulis. Esam. Ir daudz vēsturisku faktoloģisku pierādījumu, kas ļauj mums tā domāt. Vērojot procesus Ķīnā, lielās investīcijas kultūrai, jaunās koncertzāles, progresējošo pārapdzīvotību, briestošo ekonomiku, kultūras smaguma centra nobīde no Eiropas uz Āziju ir diezgan reāla, nākotnē pat likumsakarīga. Pārāk apokaliptiski? Ķīnā virmo milzīgā ekspansijā augošas vēlmes. Āzijas reģions ir/būs pilns apņēmības, ideju, nākotnes investīciju. To apstiprina arī Šanhajas un Naningas delegātu 2021.gada festivāla plāna prezentācija un sekojošais Ģenerālās asamblejas balsojums –  WMD festivāls 2021.gadā notiks Šanhajā un Naningā. Jā, mums ir koncertzāles, jā, ir finansiālais atbalsts – apgalvo abu ISCM sekciju pārstāvji.

Pekinas festivāla veiksme ir ciešā sadarbība ar Pekinas Centrālo konservatoriju, skaistās, ietilpīgās koncertzāles neparastos arhitektūras veidolos un pasaules mēroga mūziķu pieaicināšana. Ik dienu trīs koncertos izskanēja dažādu žanru un stilu mūzikas buķete – no elektronikas līdz solo un duetiem, no kora mūzikas līdz simfoniskai grandiozitātei. Visu dzirdēto orķestru skanējumā iezīmējās vēriens, blīvums, pat trokšņainība un ārkārtīga pompozitāte, diriģentu žestos didaktiska artikulācija un autoritārisms. Šīs īpašības varēja novērot arī cilvēku uzvedībā, savstarpējās attiecībās – priekšnieks – padotais, likums – paklausība. Režīms. Sarkani goda raksti ar zvaigzni.

Sakāpinātu izteiksmes veidu un zināmu laikmetīgās mūzikas stilistikas neizpratni varēja vērot arī tādu 20.gs.klasiķu darbu atskaņojumos kā V.Ļutoslavka ‘Trīs postlūdijās’ vai H.V.Hences ‘Trīs intermeco’.

Problēmas radīja komunikācija. Komponisti, kuru mūziku atskaņoja vieskolektīvi bija priviliģētā situācijā. Daudzi ķīniešu mūziķi nesaprot angļu valodu, nav īpaši pazīstami ar laikmetīgās mūzikas izteiksmi, lasīt iemācījušies, bet saturu un jēgu līdz galam nav atšifrējuši. Bet, lai cik grūti ir bijis saprasties pirmajos mēģinājumos, mūziķi centās darīt tobrīd maksimāli iespējamo. Tieši tas, ka tika aicināti tik daudz mākslinieciskie kolektīvi no ASV un Eiropas  – Ensemble Modern, Allarm Will Sound, Mivos kvartets, Australijas stīgu kvartets, Tokijas saksofonu kvartets, Maskavas laikmetīgās mūzikas ansamblis,  apliecina vēlmi sadarboties, izprast un iekļauties 21.gs. mūzikas apritē.

Kā visas festivālu rīkotājvalstis, Ķīna plaši reprezentēja savas valsts komponistus, arī tos, kuri studējuši vai mīt ārzemēs. Varu minēt prātā palikušus vārdus un skaņdarbus  –  Deqing Wen Ink Splashing II, Wenchen Qin koncerts ķīniešu tradicionālajam instrumentam suonai un orķestrim, Guo Yuan skaņdarbu saksofonu kvartetam, Zhong Juncheng Blast nelielam orķestrim. Krāsaina, profesionāli spēcīga mūzika, reizēm ar maigu nacionālu pieskārienu.

Raksturīgi, ka daudzu Ķīnas komponistu biogrāfijas sākās ar partijas amatu uzskaitījumu un ļoti vispārinātiem aprakstiem, piemēram, apbalvots ’daudzos’ konkursos, mūziku atskaņojuši ’daudzi’ slaveni kolektīvi. Pavīdēja arī pa kādai Štraus-Māler-Šostakovič-maršveidīgai slavinājuma un patosa pilnai kompozīcijai. Augstu paceltie un no visas sirds skandinātie piatti jau laikus lika sarauties paredzamā ‘blieziena’ gaidās. Skaļums ķīniešiem patīk, to viņi novērtē, bet aplausu pēcspēle ir īsa un formāla.

Ēšana, staigāšana, runāšana pa telefonu koncerta laikā, ietilpst vidējā ķīnieša (ar to domāti cilvēki, kuri vispār interesējas par laikmetīgo mūziku) pieklājīgas uzvedības kanonā . Vēlāk sāku bakstīt skaļi runājošos klausītājus, (ļoti nejauki no manas puses), bet tas palīdzēja. Festivāla pēdējos koncertos situācija šķietami uzlabojās, bet varbūt es vienkārši pieradu.

Taču iemācīties var tikai pieredzot un par to jāuzteic Pekinas Modernās mūzikas festivāls, organizatoru uzņēmība, vēlme klausītājus ieinteresēt laikmetīgajā mūzikā. Jāņem vērā cik nesena un ierobežota bija saskare ar ārzemniekiem. Līdz 1974.gadam Ķīna bija praktiski slēgta un vēl tagad pastāv tik daudzi ierobežojumi gan vietējiem, gan viesiem. Dokumentu kontrole, nepārtraukta milicijas klātbūtne, birokrātiska papīrkalpība. Lai nokļūtu Tjaņaņmiņa laukumā, 5 reizes tika pārbaudīta mana pase, vīza un jāiedzer ūdens no savas pudeles, lai pārliecinātos vai nenesu indi.

  Mivos kvarteta koncerts, kurā skanēja Andra Dzenīša Trataka.Point Noir, bija labākais šajā festivālā! Vai šajā apgalvojumā ieskanas sociālisma saukļu ierosināts patoss? Pavisam nedaudz. No citu valstu kolēģiem (īpaši igauņu) apgūstu prasmi atzīt savējos, nenopelt un nežēloties. Patiesībā, apgalvojumam, ka Mivos kvarteta koncerts bija labākais, objektīvāk – viens no labākajiem, bija daudz profesionālu argumentu. Pirmkārt, izvēlētais repertuārs bija ISCM žūrijas izraudzītie darbi, kamēr citi ansambļi programmās iekļāva sev tīkamas un jau aprobētas kompozīcijas. Jāpiebilst, ka ne vienmēr pēc programmiņās rakstītā varēja gūt pilnīgu informāciju  – kādu valsti komponists pārstāv vai pretendē uz Jaunā komponista balvu. Izskanēja Marcelo Ajubita (Argentīna), Jean-Pierre Deleuze (Beļģija), Yip Ho Kwen Austin (Ķīnas Honkonga), Nicolae Teodoreanu (Rumānija), Gyula Bankovi (Ungārija)  individuāli spilgti, atšķirīgos temperamentos un spēles tehnikās rakstīti stīgu kvarteti.

Andra Dzenīša bezkompromisu ekspresija, kontrasti lielos krāsu laukumos koncerta izskaņā radīja izteikti kulminējošu virsotni. Tiem, kuriem līdz tam ir bijis priekšstats par latviešu mūziku kā par dabas ainavu inspirētu, kontemplatīvu  izteiksmes veidu, Andra kompozīcija likās pārsteidzoši dinamiski sakāpināta, pat ārdoša, bet līdz ar to, prātā paliekoša.

Šaubām, ka vienīgais mēģinājums koncerta dienas rītā varētu būt nepietiekams, lai radītu augstvērtīgu atskaņojumu, nebija pamata. Mūziķi partitūru zināja un kopā ar komponistu pielāgoja atsevišķas detaļas. Detaļas gan nenozīmē kaut ko mazāk svarīgu, no tām veidojas kopaina, ticama interpretācija. Svarīgi, ka Andra mūzika ir ļoti precīzi notēta, kas jāņem vērā iesūtot darbus konkursos un festivālos. Faktiski jebkur.

Kvarteta spēle teicama visas programmas garumā ar izteikti izlīdzsvarotu balansu. Nevilšus salīdzinu Trataka. Point Noir pirmatklājēju Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta interpretāciju, kuri vēl spriegāk radīja bezkompromisa ‘uz naža asmens’ sajūtu. Bet arī šoreiz lociņa astri plīsa no koncentrētā very strong bow preasure un dramatisma netrūka  – intensivo massimo!

Pēc igauņu kolēģu lieliskās 2019.gada festivāla prezentācijas man jautāja kad Latvija plāno organizēt ISCM festivālu? Spēju vien nomurmināt – domājam, apsveram. Svarīgākais priekšnoteikums ir atbilstoša infrastruktūra – vismaz viena liela koncertzāle. Vismazāk šaubu ir par Latvijas mūziķiem un šo pārliecību apstiprina Vankuveras un Pekinas festivālu pieredze – atskaņotājmākslinieku profesionālā varēšana mēdz būt dažāda.

Paldies par atbalstu VKKF un LKS, ka varējām aizbraukt divatā, (lai sevi pašaustītu ar mazvērtības pātagu, varu minēt, ka gan Igauniju, gan Lietuvu pārstāvēja četri delegāti). Ir ļoti svarīgi, ka komponists ir klātesošs. Nevienam nerodas īpaša interese vai jautājumi, ja komponists ir neredzams, neiepazīstams, ‘neaptaustāms’. Esam klāt, dzirdam, sarunājamies –  Più intenso!

Piatti šķīvji
very strong bow preasure   ļoti spēcīgi piespiest lociņu
intensivo massimo!  maksimāli intensīvi
Più intenso!   Vēl intensīvāk
(svešvārdi aizlienēti no Andra Dzenīša Trataka. Point Noir partitūras)