Mūžībā aizgājis muzikologs un komponists Oļģerts Grāvītis

OĻĢERTS GRĀVĪTIS

 

1926. 30. VIII, Alūksnē – 2015. 24. XI, Rīgā

 

Noslēdzies bagāts un dāsns mūžs. Pirms 89 gadiem, 30. augustā, Alūksnē 7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietnieka Ernesta Grāvīša un viņa sievas – friziera amata meistares Emmas Grāvītes – ģimenē piedzima nākamais komponists, muzikologs – mūzikas vēsturnieks un iecienīts lektors, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, ilggadīgs Latvijas Komponistu savienības biedrs, Rīgas Latviešu biedrības Domes un Mūzikas komisijas loceklis, biedrības Goda biedrs, Latvijas Lielās Mūzikas balvas laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, mākslas doktors Oļģerts Grāvītis.

Mūsu sirsnīgais kolēģis patiesi ir, jā - grūti pateikt bija, bagāts. Nepārprotiet, naudas viņam, tāpat kā pārējiem Latvijas kultūras druvas kopējiem, nebija. Nu vienkārši nebija. Toties bija citas bagātības.

Oļģertam bija brālis, abi līdzīgi kā ūdens piles. Viņš – Cēsu kordiriģents, pianists, ērģelnieks, Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas pedagogs. Oļģerta sieva Erna, Ernīte, tā viņš mīļi sauca savu 1949. gadā apņemto sievu, nākusi no Jaunpiebalgas Jaunzariņiem, kur joprojām vasarās līdz elkoņiem iegrimusi dažādos dārza darbos Tā ir šīs šarmantās kundzes, augstākās klases stomatoloģes, profesores, medicīnas doktores vasaras atpūta. Kā jau kārtīgai piebaldzietei pienākas – darbīga un sīksta, uzticīga līdz galam. Viesmīlīga! Viņa abu mīlestībā saticīgai ģimenei dāvājusi meitu Inesi, literatūrzinātnieci, bet tālākais dzimtas turpinājums ir vesela virkne mazbērni un mazmazbērni.

Oļģerta bagātība bija arī viņa iegūtās zināšanas – kompozīcijā viņam profesora Jāņa Ivanova skola, bet muzikoloģijā viņa metri bijuši profesors Jēkabs Vītoliņš Rīgā un Georgijs Tigranovs Ļeņingradā. Personības, kuras likušas pamatu arī paša Oļģerta kļūšanai par interesantu un daudzpusīgu enciklopēdisku personību. Un šīs zināšanas godājamais kolēģis dāsni lika lietā. Kā viņā vairāk – komponista? pedagoga? zinātnieka? Laikam jau pēdējie divi novadi. Meistara lielā mīlestība – mūzikas pedagoģija. Te nu Oļģerta enciklopēdisko zināšanu aploki bijuši allaž dāsni atvērti. Par šīm bagātībām pārliecinājušies gan tie, kas absolvējuši viņa speciālo klasi, gan arī tie, kuriem Konservatorijā, Mūzikas akadēmijā, dažādos kursos un semināros, konferencēs, bijusi laime klausīties profesora lekcijas vai vienkārši koncertu ievadvārdus latviešu mūzikas vēsturē. Viņš vienmēr bijis rosinātājs, ierosmes devējs. Savulaik Oļģerta uzticamais draugs Marģeris Zariņš smaidīdams saviem kolēģiem dāsni bārstīja dažādas muzikālas idejas. To pašu varēja sacīt arī par Oļģertu – šķiet, viņam katrā kabatā bija vismaz pa ducim dažādu tēmu, ko piedāvāt pētīšanai un rakstīšanai studentiem un jaunākajiem kolēģiem.. Tik paklausies un priecājies, cik latviešu mūzikā vēl pētāma un aprakstāma!

Nu, bet Oļģerts pats? Protams, sēdēja, sēdēja, rakstīja un rakstīja, līdz pat pēdējam brīdim, cik vien spēki ļāva. Latvijas un ārvalstu periodikā vien ap 1300 publikāciju! Un arī – ievadvārdi, lekcijas un dažāda veida uzstāšanās. Kas to vairs saskaitīs! Viņš jau mūsu sacītājtētiņš! – tā Marģeris Zariņš, kura sniegto drauga raksturojumu līdz šim neviens vēl nav pārspējis: Augsta, apskaidrota piere, alūksniešiem raksturīgais muzikālais deguns. Acis – zilas vizbulītes aiz zibošo aceņu stikliem Kritiska un labvēlīgs skatiens. Īsāk un trāpīgāk: Rūdolfs Blaumanis bez ūsām. Tikko izšķīlušos mūzikas zinātnieču tēvs un skolotājs. Censoņu – lauku skolotāju mudinātājs. Nevaldāmo ģēniju aprūpētājs par sadzīves pakalpojumu līniju, ievadvārdu sacītājs svētkos un jubilejās. Izvadītājs pēdējā dusā. Labsirdīgs līdz nāvei: pēdējo kumosu citam atdos, Mēs sakām tā: ar viņu var kopā iet zirgus zagt – nelaimē neatstās, drīzāk pats tur iesēdīsies. Mīļie mūzikas draugi! (..) Oļģerts Grāvītis ir mākslas popularizētājs vislabākajā šī vārda nozīmē. Pat neaptver, kādu lielu un svētīgu darbu darījis un dara. (..) Cits neviens tā neprot runāt par mūziku – tik brīvi, saistoši, dzīvi. Viņa vislabākā īpašība – prasme apieties ar cilvēkiem, runāt, iegūt viņu uzticību. Dziļa cilvēcība tā ir – kas staro no Oļģerta personības.

Ieskatos paša profesora rūpīgi sastādītajā dzīves aprakstā. Gandrīz neticas, bet fakti runā paši par sevi – izdotas 80 grāmatas un brošūras, arī dažādi nošu krājumi, kuriem viņš bijis gan autors un līdzautors, gan sastādītājs, komentētājs un Dievs vien zina, kas vēl… Dziesmu svētku vēsture un koru kultūra, Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols, Arvīds Žilinskis, Jānis Reinholds, Gunārs Ordelovskis, Emilis Melngailis, Jēkabs Graubiņš, Jāzeps Mediņš, Helmers Pavasars, Ādolfs Ābele, Hugo Krūmiņš, Marģeris Zariņš, Aleksandrs Okolo-Kulaks, Arnolds Šturms, Jānis Norvilis, Knuts Lesiņš, Jānis Viliberts Kļaviņš, neskaitāmie mūzikas kalendāri…

Oļģert, mēs sakām Tev lielum lielo paldies par Tavu uzticību un nesavtīgo devumu Rīgas Latviešu biedrībai, tās Mūzikas komisijai, kuras bagāto tradīciju atjaunošanā Tev vislielākie nopelni. Allaž zinājām, ka atkal atnāksi un būsi mūsu draudzīgajā pulciņā, kopīgi malkosim Tavu iecienīto Moka liķierīti, runāsim gan nopietni, gan jautri trieksim, bet tas nu gan – Tev tik mīļā latviešu mūzika un tās radītāji būs mūsu galvenais sarunu temats!

Vieglas smiltis Tev, skolotāj, kolēģi un draugs!

Arvīds Bomiks,

muzikologs

 

(Atvadīšanās 28. XI 10.00 - 11.00 Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē, apbedīšana Jaunpiebalgas kapos)